Nevajag mierināt

Kā nu tik spēji man ir aptumšojies skats

Vai tiešām pienācis mans melnais mūža gads

Kas tagad atliek man vai smagi nopūsties

Un savā nespēkā it visiem atzīties

Bet tas kas baili vien ir dzīvē pazinis

Kas zina gaužām maz, tas zina gaužām maz

Jo tikai nelaimē tie vārti īstākie

Uz dzīvi atveras, uz dzīvi atveras

Ei, nevajag mierināt, ei

Ja reiz jūs palīdzēt, ei

Man nekā nespējat, ei

Ei, ja reiz jūs sāpīgāk, ei

Brūci man uzplēšat, ei

Nevajag mierināt, ei

Kādēļ tik sāpīgi man šobrīd acis kvēl

Vai savu nedienu jeb sevis man ir žēl

Kas tagad atliek man - sev virsū pelnus bērt

Un visiem atzīties, ka nav vairs dzīvot vērts

Ei, nevajag mierināt, ei

Ja reiz jūs palīdzēt, ei

Man nekā nespējat, ei

Ei, ja reiz jūs sāpīgāk, ei

Brūci man uzplēšat, ei

Nevajag mierināt, ei

Ei, nevajag mierināt, ei

Ja reiz jūs palīdzēt, ei

Man nekā nespējat, ei

Ei, nevajag mierināt, ei

Ja reiz jūs palīdzēt, ei

Man nekā nespējat, ei

Ei, ei, ei, ei

Ei, ei, ei, ei